PTFE (politetrafluoretilēns) ir polimēra materiāls, kas iegūts no tetrafluoretilēna monomēru polimerizācijas. Tās molekulārajām ķēdēm ir spirālveida struktūra, kas gandrīz pilnībā atgrūž citu vielu iespiešanos. Šī unikālā struktūra piešķir PTFE ar virkni izcilu īpašību:
Ķīmiskā stabilitāte: tas praktiski nav reaģējošs ar skābēm, bāzēm un šķīdinātājiem (izņemot izkausētus sārmu metālus un fluora gāzi augstā temperatūrā un spiedienā).
Plaša temperatūras pretestība: tā var izturēt garu - termiņa darbības temperatūru no - 200 grādiem līdz 260 grādiem un var izturēt īstermiņa temperatūru 300 grādu.
Zema berzes koeficients: tā virsmas berzes koeficients ir tikai 0,05-0,1, kas ir viens no zemākajiem zināmajiem cietajiem materiāliem.
Izolācija: tā tilpuma pretestība ir pat 10¹⁸Ω · cm, kā rezultātā rodas ārkārtīgi zemi dielektriskie zudumi.
Tomēr Pure PTFE ir arī ievērojami ierobežojumi:
Zema mehāniskā izturība: tas cieš no nepietiekamas cietības, slikta šļūdes izturības un ir pakļauts deformācijai zem augsta spiediena vai ilgstošas slodzes. Vāja nodiluma izturība: Pure PTFE ir augsts nodiluma līmenis, padarot to nepiemērotu augstām - berzes lietojumprogrammām.
Aukstā plūsma: Ilgstoša stresa apstākļos tā iziet lēni plastmasas plūsma, kas ietekmē blīvējumu izmēru stabilitāti.
Apstrādes grūtības: tā ārkārtīgi augstā viskozitāte izkausētā stāvoklī (gandrīz ciets) apgrūtina tradicionālo iesmidzināšanas veidošanu, parasti nepieciešama kompresijas veidošana un saķepināšana.
Šie defekti ierobežo tiešo PTFE pielietojumu precīzas mašīnās, dinamiskā blīvēšanā, augstā - frekvences pārraidē un citos laukos, kas prasa mērķtiecīgu optimizāciju, izmantojot modifikācijas tehnoloģijas.